Katru jūliju sociālo tīklu plūsmas pārvēršas par pludmales krēslu katalogiem, rezervācijām kūrortos un bezjēdzīgu azartu: “Pasūti biļetes, pirms tās kļūst pavisam nepieejamas.”
1. Man nepatīk atpūta “pūlī”. 2. Cenas kā biznesa klasē, tikai bez biznesa klases. 3. Vidienē vasarā ir paradīze (ja zini, kur braukt). Bet es — nē. Nekrāmēju čemodānu, nezieķēju degunu ar SPF piecos no rīta un negatavojos cīņai par sauļošanās krēslu. Vasarā uz jūru nebraucu. Un te ir iemesli, kāpēc.
1. Man nepatīk atpūta “pūlī”
Ja es eju uz pludmali, tad tikai tādu, kur tuvumā nav neviena cilvēka vismaz 30 metru attālumā. Vēlams — kaija. Vai gārnis. Un lai ūdens nav cilvēku zupa. Jūlijā populāros kūrortos tādu bez īpašas sagatavošanās vai portāla uz paralēlo realitāti nav iespējams atrast. Tā vietā, lai “ietu uz pludmali”, es vienkārši izeju līdz krastam pie mājas. Bez aproces, paklājiņa, seifa atslēgām un misijas “kur gan nolikt saulessargu, lai netraucētu svešas kājas”.
2. Cenas kā biznesa klasē, tikai bez biznesa klases
Vasarā viss sadārdzinās: lidojumi, naktsmītnes, ēdiens, transfēri. Jo “augstā sezona”. Jo pieprasījums. Kvalitāte? Tā pati. Dažreiz pat sliktāka — serviss pārpildīts, personāls noguris. Kamēr kāds rezervē nedēļu pie jūras par jaunas veļas mašīnas cenu, es mierīgi pērku zemenes tirgū, braucu ar velosipēdu gar ezeriem un vispār nedomāju par čemodānu. Kāda jēga maksāt trīsreiz vairāk, lai saņemtu piecreiz mazāk?
3. Vidienē vasarā ir paradīze (ja zini, kur braukt)
Nav jālido aiz trejdeviņām zemēm, lai sajustu vasaru. Upīte pie ciema — vēsa, dzidra, bez animatoru kliedzieniem un ceptu čebureku smaržas. Ūdenskrātuve sasilusi, priežu mežs šalko, zāle zem kājām silta. Un pats galvenais — neviens tev neelpo pakausī ar matraci padusē. Aizbraukt pie meža ezera, nopeldēties, paēst pusdienas uz celma, salasīt piparmētru — un, lūk, tev atpūta. Bez pases, valūtas maiņas un tūroperatora.
Nākošos punktus lasiet tālāk
